Par piederību, saknēm un brīvību. Sveiciens 4. maijā!
Man bieži jautā: "Kāpēc tieši Rīga, nevis tava dzimtā, saulainā Barselona?" Un šajā jautājumā pārsvarā vienmēr ir ietērpta skepse, it kā starp rindiņām norādot, ka mans lēmums dzīvot šeit nav īsti saprotams.
Atbilde, protams, sākas ar manu sievu, kura ir latviete. Mīlestība pret viņu mani atveda šurp, taču izvēli palikt un saukt šo vietu par mājām noteica pati Latvija. Šī ir lieliska vieta, kur dzīvot un veidot ģimeni. Te ir telpa, kur elpot un augt. Es iemīlēju šo zemi tās neskartās dabas, bagātās kultūras, autentiskuma dēļ. Un, kas ar mani rezonē īpaši spēcīgi, ir latviešu kodola vērtības – neatkarība, demokrātija un brīvība, kas daudzviet pasaulē kļuvušas par rutīnu, bet te tās joprojām tiek patiesi sargātas.
Man kā katalānim brīvības, savas valodas un kultūras nosargāšanas nozīme ir ierakstīta manā būtībā. Iespējams, tieši tāpēc es dziļi izprotu un cienu kluso un nesalaužamo spēku, ko pamanu latviešos. Man Latvija vairs nav tikai vieta, kur mitinos. Tā ir kļuvusi par manām mājām, par piederības sajūtu. Par daļu no manas identitātes.
Un jā, es redzu arī tās trūkumus, taču esmu pilnīgi pārliecināts - tieši mēs paši varam Latviju veidot labāku.
Šie man ir jau devītie neatkarības atjaunošanas svētki. Ar katru gadu arvien dziļāk izjūtu šīs dienas nozīmi un savu personīgo saikni ar Latviju.
Ļoti spilgti atminos savus pašus pirmos maija svētkus. Tas bija 2018. gads, kad gan pavasaris, gan vasara mūs īpaši lutināja. Nika, mana sieva – tobrīd vēl draudzene –, aizveda mani piknikā uz AB dambi jeb "karoga salu", kā mēs to savā starpā saucam. Mēs sēdējām tieši zem lielā masta un no apakšas vērojām, kā pret debesīm plīvo milzīgais, cēlais Latvijas karogs. Tieši tajā brīdī es sajutu, kā Latvija kļūst par daļu no manis.
Šogad Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu es sagaidu ar vēl lielāku saviļņojumu, jo pirmo reizi svinu to kopā ar savu dēlu. Man ir ārkārtīgi svarīgi, ka viņam ir iespēja piedzimt un augt neatkarīgā Latvijā.
Par to es vienmēr būšu pateicīgs tiem drosmīgajiem latviešiem, kuri šo brīvības iespēju man, manai ģimenei un mums visiem ir dāvājuši. Taču tikpat labi es apzinos, ka šodien tas ir tieši mūsu paaudzes pienākums – par šo brīvību rūpēties, to sargāt un nekad neuztvert kā pašsaprotamu.
Nevaru sagaidīt dienu, kad varēšu aizvest dēlu mūsu pirmajā kopīgajā piknikā uz karoga salu.
Lai šī diena ir piepildīta ar lepnumu, kopābūšanu un pateicību.
Oriols Bernads